|
Ielūdzam svinēt dievkalpojumus Bērzaunes baznīcā svētdienās plkst. 16.00
Mīļais draugs! Vai arī Dievs Tevi aicina
Savā darbā? Vai Tu pienestu Dievam pateicību ar savu darbu, talantu, mūzikas,
mākslas, rūpības u.c. dāvanām, kalpošanu, aizlūgšanām un ziedojumiem? Nāc uz
draudzi, un lai Tava sirds mīlestība uz Dievu kļūst pasaulei redzama! 
Kristīgā ideja piecdesmit
gados bija jau tik tālu izplatījusies, kaut arī stāvoklis arī toreiz bija gluži
pretējs: vienā pusē bija tikai ideja, otrā – ieroči (..) Tā nav laba ideja, ka
nes sev līdzi asinis, asaras, bailes un postu. Sāpes un ciešanas nevar novērst
ar jaunām sāpēm un ciešanām; brūces dziedina tas, kurs tas pārsien, nevis, kas
uzplēš jaunas rētas. (..) Es, Gunār, nekaunos, ka esmu kristīgā. Kristus
mīlestības mācības vietā vēl neviens nav spējis likt ko lielāku, labāku,
skaistāku...
Es labi atceros tos
laikus, kad mans kaislīgais smēķētājs vīrs atteicās no cigaretēm, lai Sarmītei
pie vācu zemnieka pret tām iemainītu olas, sviestu un pienu. Viņa cilvēcīgo
pašcieņu cēla apziņa, ka viņš nesis upurus sava bērna labā – un nevis gļēvi
ļāvies apstākļiem. (..) Mēs pašreiz dzīvojam diezgan ačgārnā pasaulē, kur visu
mēģina attaisnot un izskaistināt, grēks vairs nav grēks, bet maldi, vai pat
tikai patiesības meklēšana; noziegums ir kļuvis par vides ļaunas ietekmes
rezultātu; slinkums un slaistīšanās – par savas personības attīstīšanu un
izpausmi. Redzi, tu nekad nešaubies
un neprāto, vai rīt uzlēks saule. Tā tev ir realitāte, kas neprasa pieradījuma.
Un tikpat droša realitāte man ir zināšana, ka man un manam bērnam visur līdzi
iet lielais Sargs. Mans tēvs un mana māte man pūrā nevarēja līdzi dot ne naudu, ne mantu, bet viņi man deva ticību. /Arturs Voitkus/
|
