|
Naines jauneklis
Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis."
(Lūkas ev. 7:11 – 16)
 Samērā noturīgs šajā pasaulē ir bijis uzskats, ka domāt par nāvi nav visai lietderīga nodarbe. Cilvēki bieži ir aicināti sevi neapgrūtināt ar kaut ko tik nomācošu un nepatīkamu kā nāve. Un, ja arī ir kāds, kas kaut ko tādu uzdrīkstās, tad vienmēr tam līdzi nāk liela piesardzība. Kā vērtēt šādu dzīves ziņu? Jāsaka, ka, paklausot šādam „iedrošinājumam”, cilvēks neviļus nonāk zināmu maldu ietekmē. Jo ir pieņēmis, ka nāve ir kaut kas tāds, kas nekādā gadījumā neattiecas uz viņu... Vismaz patreiz, dotajā brīdī, noteikti ne. Šāda cilvēka dzīvē nāve šķietami attālinās, tā tiek izstumta, izraidīta kā pilnīgi neiespējama. Labākajā gadījumā nāve tiek saredzēta kā neizbēgama lieta, bet tāda, kas nogalina pārsvarā tikai vecus un slimus cilvēkus. Var teikt arī, ka šodienas cilvēka acīs nāvei ir sava noteikta mērķauditorija.
Jaunajā Derībā ir attēlots ne viens vien nāves gadījums. Bet, šķiet, tas spilgtākais ir lasāms Lūkas evaņģēlija 7. nodaļā, kuru tikko kopīgi uzklausījām un kur tiek stāstīts par kādas atraitnes vienīgo dēlu, kurš ir miris un ar kura bēru procesiju pie Naines pilsētas vārtiem sastopas Jēzus. Kas bija šis mirušais? Vai tas bija vecs, padzīvojis cilvēks, kas savu dzīvi jau nodzīvojis līdz galam un tagad ilgojās pēc atbrīvošanās no šīs dzīves smaguma? Nē, tas bija jauns cilvēks. Cilvēks pašā savas dzīves sākumā. Visai viņa dzīvei bija jābūt vēl tikai priekšā. Bet nu viņš ir miris... Pats šis apstāklis jau tiecas atgādināt kādu ļoti svarīgu patiesību. Jā, protams, mēs esam mirstīgi. Mēs katrs esam padoti nāvei un tur neko nevar padarīt. Bet patiesībā tā nebūt nav tā lielākā nelaime, ka mēdzam būt mirstīgi. Šķiet, lielākā traģēdija ir tā, ka mēs mēdzam būt pēkšņi mirstīgi. Grūti ir iedomāties, ka Naines jaunekļa nāvi kāds gaidīja vai bija tai gatavs, pat nesaktoties uz to, ka neko nezinām par viņa nāves cēloņiem.
Bet kādai tad vajadzētu būt pareizajai attieksmei attiecībā uz mūsu mirstību? Patiesībā šeit nav lielas vajadzības pateikt kaut ko jaunu. Mūsu tradīciju un gadskārtējo svētku vidū ir kāda īpaša diena, kurai patiesībā ir tik pat īpašs nosaukums – kapu svētki. Iespējams, ikdienā mazāk par to aizdomājamies ... bet – ko pats par sevi izsaka šāds nosaukums? Izrādās vietā, kura visizsteiksmīgāk liecina par cilvēka mirstību, var atrast ko tādu, kas ir tā vērts, lai tam par godu svinētu svētkus. Ievērosim... svinēt svētkus... Svētki vienmēr ir kas tāds, kas runā par mūsu prieku, jo svētkus taču vienmēr svinam. Jā, šķiet tieši mūsu svinētie kapu svētki gadu no gada mums to tiecās atgādināt – mūsu mirstībā, mūsu nāvē, kas mums katram vēl ir tikai priekšā, ir jāsaskata, kas liela prieka pilns. Kapu svētki ir notikums, kas mūs gatavo kam ļoti lielam.
Mēs, cilvēki, esam vienīgās būtnes, kas labi apzināmies savu mirstību. Var teikt arī tā – nāve, pirms skar mūsu miesu, papriekšu sasniedz mūsu prātu un sirdi. Tā liek sevi iepazīt jau savlaicīgi mūsu dzīves laikā. Pirms mēs sastopamies paši ar savu nāvi, mums tā ir daudzas reizes jāierauga mums blakām. Tie ir cilvēki, kurus katru vakaru rāda ziņās un par kuriem mēs neko nezinām. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo mūsu pagastā, uz mūsu ielas, par tiem mēs zinām ko vairāk. Jā un, galu galā, tie ir cilvēki, kuri mums ir līdzās, ar kuriem mēs esam dzīvojuši zem viena jumta, ar kuriem esam dalījuši savu dzīvi. Dažkārt mūsu dzīvē nāve ir pienākusi tik tuvu, ka mums ir šķitis, ka labāk tā varēja panākt vēl vienu soli tuvāk un paņemt mani. Tāds noteikti ir bijis arī šis gadījums ar Naines jaunekli. Nabaga māte, kas piedevām vēl bija atraine, cilvēks, kam nebija vairs nekā cita šajā dzīvē kā vienīgi viņas dēls, noteikti domāja... caur viņas asarām skanēja jautājums – kāpēc ne es? Kāpēc viņa vietā neesmu es...? Un, es domāju, jūs piekritīsiest, šādi vai ļoti līdzīgi caur rūgtām asarām ir jautājusi katra māte, kas ir zaudējusi savu bērnu.
Šķiet, pats svarīgākais, kas būtu sakāms par cilvēku un viņa mirstību ir šī cilvēka gatavība tam. Kā jau sākumā minēju, nekas tā cilvēku neatkailina, nepadara bezspēcīgu nāves priekšā, kā cilvēka nevēlēšanās ar to rēķināties. Un nav jau tā, ka cilvēks neko nezinātu par nāvi. Šodien viņš vienkārši nevēlās neko par to zināt. Izvēlās savu dzīvi dzīvot tā, it kā tās nemaz nebūtu.
Būt gatavam... Būt gatavam. Lai kas arī notiktu, izsķiroša ir tieši cilvēka gatavība. Nekas tā nesatriec cilvēku, kā tas, ka viņš vienkārši nav bijis pietiekoši gatavs vienam vai otram savas dzīves notikumam. Un vispirmāmkārtām tas ir sakāms tieši par cilvēka nāvi.
Būt gatavam. Būt pie skaidrības, kas ir mana dzīve un nāve – tas ir izšķiroši svarīgi. Tas ir svarīgi tāpēc, ka skaidrība spēj piešķirt jēgu visam. Un rast jēgu visam – tas mums ir visvairāk vajadzīgs tieši dzīves smagākajiem brīžiem. Mums taču nav grūti atrast jēgu mūsu dzīves sasniegumiem, visam tam, kas mūs iepriecina un dara laimīgus. Un vai kāds vispār no mums ir mēģinājis sevi ar ko tādu apgrūtināt – meklēt īpašu izskaidrojumu tam, kāpēc cilvēkam vajadzētu būt laimīgam? Vai prieka, līksmības un laimes mirkļus mēs jelkad mēdzam papildināt ar jautājumiem? Kāpēc... Priekš kam... Par ko man tas... Kamdēļ tas ir noticis ar mani? Visticamāk, ka ne! Pavisam citādi ir, kad mūsu dzīve acīmredzami izdziest un kad tā mums tiek atrauta... Un tieši tad kā tāds svaiga gaisa malks mums ir nepieciešama vienkārša skaidrība un tai līdzi nākoša gatavība.
Mēs nākam šeit dievnamā katru svētdienu un vienmēr ir vērts ik palaikam pašam sev uzdot jautājumu ... kāpēc? Kāpēc es to daru..? Ko es sagaidu un ko es ceru sev iegūt no tā..?
Lai atbildētu uz šādu jautājumu ir vienkārši jāatgādina sev, kas bija Kristus uzdevums? Kas bija tas, kāpēc Dievs tapa par cilvēku? Šodienas lasījumā redzētie ļaudis beigās teica cits caur citu: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis." Pagodinoši vārdi, nenoliedzami. Tomēr, kā vēlākie notikumu to atklās, tā brīžā cilvēkos bija vēl tik daudz neskaidrības, neziņas, mulsuma... Viņuprāt, Kristus vienīgais uzdevums bija dziedināt, atbrīvot no apsēstības, kādā brīdī pavairot maizi, proti, darīt to mūsu dzīvi vieglāku.
Dievs Savus ļaudis uzlūkojis... Kā pareizi saredzēt šo vārdu jēgu? Ja saprotam, ka tieši tajā pat brīdi, kad Naines pilsētas pievārtē Jēzus augšāmcēla šo atraitnes dēlu, tieši tajā pat brīdī citur pasaulē tik daudzas mātes šķīrās no saviem bērniem uz mūžiem...
Viss, kas notika Kristus kalpošanas laikā, visas šīs dziedināšanas, brīnumi, jā, un arī šie ļoti zīmīgie mirušu cilvēku augšāmcelšanas gadījumi, tas nebija galvenais Kristus uzdevums. Ja tas būtu tā, tad daudzām mātēm, kā toreiz, tā šodien, būtu pamats jautāt - vai tiešām arī es varu Kristū ieraudzīt Dieva mīlestību? Šai mātei dēls tika atgriezds, kamēr mans ir miris...
Viss, kas pie Kristus un tā laika cilvēkiem notiek, ir bijis tamdēļ, lai cilvēki ne tikai toreiz, bet arī šodien redzētu pašu galveno. Līdz ar Kristu ir šajā pasaulē ienākusi Dieva klātbūtne, Dieva realitāte. Dievs pasaka un nāve atkāpjas... Dievs runā un mironis paklausa. Paklausa uz vārda. Jā, cik gan dažkārt mēs grūti paklausām Dieva teiktajam. Acīmredzot ir jānomirst šajā pasaulē, kā pārnestā, tā tiešā nozīmē, lai pa īstam varētu Dievam paklausīt. Lai pa īstam sadazirdētu, ka Dieva aicinājums mums cilvēkiem vienmēr ir par labu.
Tas, kam mūs gatavo Dieva klātbūtne un tieši šeit dievkalpojumā, tas ir mūsu dzīves piepildījums. Mēs, cilvēki, patiesībā neesam padoti nāvei, bet gan mūžīgai dzīvei kopā ar mūsu Debesu Tēvu. Nāvei nav jābūt baisam cilvēka dzīves noslēgumam, bet jaunas dzīves iesākumam. Lai cik neticami tas arī būtu, Dieva Vārds mums saka, ka nāve ir sastapusi kādu spēcīgāku par viņu pašu. Nāve nav visstiprākā. Ir Kāds, kas ir uzvarējis nāvi. Jēzus Kristus, kas nav palicis kapā, bet Lieldienu rītā ir cēlies augšā. Jēzus Kristus, kurā ir atklājusies gan Dieva mīlestība, gan Dieva nodoms attiecībā uz katru cilvēku – neatstāt viņu nāves ziņā, bet celt augšā no kapa jaunai dzīvei. Jēzū Kristū cilvēkam ir iespējama uzvara pār nāvi.
Ir iespējama... Šajos vārdos ir jāsaskata vēl kāds svarīgs atgādinājums. Uzvara pār nāvi un Mūžīgā dzīvība, tas nav kāds dotais lielums katra cilvēka dzīvei. Šī uzvara un reizē arī Mūžīgā dzīve ir jāiegūst... Tā ir jāsaņem. Šī uzvara netiek cilvēkam dota „pūrā” dzīvi uzsākot, kas tad viņam ļautu vairs ne par ko neraizēties. Kristus izcīnātajai Mūžīgajai dzīvei jēga un augļi ir tikai tur, kur cilvēks sāk no šīs uzvaras dzīvot jau tagad. Pat tad, kad par nāves tuvumu it kā nekas redzams vēl neliecina.
Kur cilvēks iegūst un kur sāk dzīvot no Kristus gūtās uzvaras pār nāvi? Tas noteikti ir atrodams tikai tur, kur atkal nāvei un sabrukumam nav nekādas teikšanas. Un tas ir nekas cits, kā Kristus vārdi: „Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” Viņa Evaņģēlijs, ko uzklausām. Svētā Kristība, kurā mēs saņemam paša Kristus dzīvinošo pieskārienu. Viņa Svētā Vakarēdiena mielasts, kurā Viņu sastopam kā nekur citur. Tas viss mūsos izraisa un briedina Mūžīgās dzīves spēku jau tagad. Tas viss liek mums jau tagad dzīvot dzīvi, kas nav padota nāvei. Un kā tiešas sekas tam pār mūsu lūpām sāk droši un ar nesatricināmu pārliecību plūst Ticības apliecības vārdi: Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Kad nu nāve vairs mūs nevar mocīt un šim ienaidniekam nav nekādas varas pār mums, tad - no kā gan vēl mums šai dzīvē vajadzētu baidīties? Tad visu mēs varam uzņemt ar cerību un paļāvību. Pat pašu drūmāko un biedējošāko... Jo katru svētdienu, kad nākam kopā, katrs atsevišķi un visi kopā savu ticību apliecinām ar vārdiem - Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.
Āmen.
|
