Luteriskajā baznīcā jau no pašiem tās pastāvēšanas pirmsākumiem, tās mācībā vienu no galvenajām vietām ieņēma Svētais Vakarēdiens. Tas bija arī viskarstāko diskusiju objekts ar tā saucamo radikālo reformāciju [ar radikālās reformācijas piekritējiem]. Mūsu ticības tēvam Mārtiņam Luteram Svētā Vakarēdiena jautājums nekad nav bijis maznozīmīga kristīgās mācības vai baznīcas piedeva. Tāpat tas nebija arī tikai Evaņģēliju mazliet papildinošs elements. Luters uzskatīja, ka Svētais Vakarēdiens, kurš balstās tikai un vienīgi Svēto Rakstu stingrajā pamatā, ieņem tikpat svarīgu lomu kā pats Evaņģēlijs. Kāpēc? Tāpēc, ka Svētais Vakarēdiens arī ir pats Evaņģēlijs, kuru ticīgais var saņemt un piedzīvot ļoti reāli. Luteram cīņa par Svēto Vakarēdienu allaž bija cīņa par pašu Evaņģēliju. Bez Evaņģēlija nebūtu bijis Svētais Vakarēdiens un savukārt Evaņģēlijs bez Vakarēdiena kļūst grūti saņemams. Tas pārvēršas vairāk par tādu teorētisku jēdzienu bez praktiska, taustāma un reāli piedzīvojama pieskāriena ticīgā dzīvē. Savas dzīves laikā Luters aizstāvēja sakramentu visā tā pilnībā, cīnoties cīnījās pret jebkuru mēģinājumu to sašķelt [saskaldīt], kaut ko tam atņemt, paaugstināt vienu daļu pār citām vai piemērot to kādiem citiem uzskatiem vai pat praktiskam pielietojumam. Viņa dedzīgākais aicinājums bija: “Lai sakraments paliek neskarts!”

    Svētajā Vakarēdienā ir ietverts viss Evaņģēlijs, visa grēku piedošanas svētība redzamā un reāli saņemamā veidā. Tajā ir saņemams viss Kristus. Un tā kā tajā mēs saskaramies ar Kristu, tad mēs Viņu vistuvāk un vispārliecinošāk iepazīstam kā savu žēlīgo Dievu un Pestītāju. Sagrozot sakramentu, tiek sagrozīts Kristus. Tāpat sakramenta sagrozīšana, patvaļīgi ieviestas izmaiņas, jebkura tā nozīmes pazemināšana ļoti nopietni var graut attiecības ar augšāmcelto Kungu, kurš pats šo žēlastības mielastu ir iestādījis. Tieši tāpēc Svētā Vakarēdiena jautājums bija un ir viens no galvenajiem ticības dzīves jautājumiem.

Svētais Vakarēdiens un Baznīca

   Altāra sakraments ir ļoti cieši saistīts ar Baznīcu un tās mācību. Saskaņā ar Jaunās Derības un mūsu luterisko tēvu rakstiem Baznīcai ir trīs galvenās iezīmes: Evaņģēlijs, Kristība un Svētais Vakarēdiens. No visa pārējā Baznīcas īpašumā esošā nepieciešamības gadījumā varētu arī atteikties. Taču tur, kur ir Kristus Baznīca, ir jābūt šīm trim lietām. Evaņģēlijs ir jāsludina; cilvēki ir jākrista; Svētais Vakarēdiens ir jāsvin. Un šie trīs žēlastības līdzekļi pastāv vienīgi un tikai Baznīcā. Savukārt tur, kur šīs lietas krīt, krīt arī pati Baznīca. Tur Baznīca beidz pastāvēt. Mūsdienu pasaulē ir daudz dažādu reliģisku sistēmu, kuras spēj aizkustināt un aizraut cilvēkus, tomēr ir tikai viens Evaņģēlijs, kurā tiek pasludināts žēlīgs Dievs. Ir tikai viens Evaņģēlijs, kurā Dievs pieņem cilvēku, nevis viņš pats visiem iespējamajiem līdzekļiem mēģina būvēt kāpnes uz debesīm. Un tieši ar šo vēsti Baznīca ir unikāla pasaulē.

     Uz brīdi iedomāsimies, ka Baznīca pēkšņi atsacītos no Kristības, Svētā Vakarēdiena. Vai tā varētu uzrunāt cilvēkus tikai ar sludināšanu vien? Noteikti ne. Bez sakramentiem Evaņģēlija aicinājums vienkārši izzustu, pārvēršoties par vēl vienu sistēmu, kādu pasaulē ir bez sava gala. Varbūt vēl būtu dzirdama kāda vāja atbalss, bet tas arī būtu viss. Tādēļ pasludinātais vārds ir jāpavada šīm ārējām zīmēm, kurās mēs redzamā veidā saņemam to, ko Evaņģēlijs sola. Tieši tā, kā tas bija Vasarsvētkos, pirmajā kristīgās misijas dienā. Kristība un vēlāk arī Vakarēdiens sekoja tūdaļ pēc apustuļa Pētera sprediķa, kā to lasām Ap.d.2:41–42: “Kas vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanā.” Tā tiek dibinātas draudzes, un Baznīca iet plašumā. Ja misijas laukā mēs vienīgi sludinātu, diezin vai varētu rasties patiesa kristīgā draudze. Drīzāk atkal rastos kādu jaunu pasaules uzskatu propagandējoša biedrība. Ja Evaņģēlijam tiktu atņemti sakramenti, tam tiktu atņemts tā materiālais segums, un tas riskētu pārvērsties par kārtējo troksni vispasaules reliģiskajā kņadā. Tāpat, ja arī jau kristītu kristiešu draudze pēkšņi nolemtu atsacīties no Svētā Vakarēdiena svinēšanas, tā drīz vien vairs nespētu pareizi novērtēt Kristību un kļūtu par kārtējo pašu cilvēku radītu reliģisku biedrību. Tāpēc Svētais Vakarēdiens ir nesaraujami saistīts ar Baznīcas pastāvēšanu. Droši varētu teikt, ka tur, kur mirst Svētais Vakarēdiens, mirst arī pati Baznīca.

Svētais Vakarēdiens ir tilts starp tagadni un nākotni

     Kur slēpjas Vakarēdiena būtība? Vai tā slēpjas mūsu Kunga ciešanu pieminēšanā? Vai Svētais Vakarēdiens ir brīdis, kad mācekļi kopā ar Kristu sēdēja pie galda, un arī mēs tagad darām to pašu? Nē. Patiesās Vakarēdiena būtības izpratne slēpjas mūsu Kunga un Pestītāja apsolījumā: “Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:20)

   Svēto Vakarēdienu nekādā gadījumā nedrīkst saistīt tikai ar pagātnes realitāti. Pirmām kārtām tā ir tagadne – Kristus ir klātesošs tagad. Līdz ar Svētā Vakarēdiena iedibināšanu Viņš ir devis savai Baznīcai kaut ko tādu, kam ir jāpārmet tilts pāri gadsimtiem un gadu tūkstošiem, kuri šķir Viņa šīszemes gaitas no gaidāmās atnākšanas godībā. Ikviens uzmanīgs Bībeles lasītājs būs ievērojis, cik dziļu vilšanos piedzīvoja jau pirmās paaudzes kristieši [attiecībā] par Kristus atgriešanos. Savā otrajā vēstulē Pēteris piemin šo sāpīgo jautājumu, citēdams kādu lielo smējēju vārdus: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (2.Pēt.3:4) Jautājums, kas jau toreiz nodarbināja cilvēku prātus, patiesībā tiek uzdots vēl joprojām. Tas pastāv jau divus tūkstošus gadu. Kaut vai tāpēc vien mēs varam noprast, cik tas ir nopietns.

    Varētu jautāt: vai pasaulē ir kāda cerība, kas cauri gadu simtiem un tūkstošiem paliktu nemainīga un nesatricināma, neskatoties uz to, ka laiks paiet bez redzama tās piepildījuma? Vai tāda ir? Jā, tāda ir cerība par Kristus atnākšanu godībā. Tā paliek šajā pasaulē dzīva, kaut gan tās piepildīšanos kristieši gaida jau divus tūkstošus gadu. Jājautā, kā gan kristīgā draudze nav pagurusi, kā nav kritusi bezcerībā vai pat atteikusies no savām ilgām? Kā gan tā nav pagurusi bez mitas lūgt: “Nāc, Kungs Jēzu!” Tā to ir spējusi viena iemesla dēļ – šī atnākšana piepildās jau tagad, katrā Vakarēdiena svinēšanas reizē. Katrā sakramenta svinēšanas reizē, kas notiek saskaņā ar Kristus iestādījumu, Viņš ir patiesi klātesošs. Tieši tādēļ ikreiz dziedam: “Lai slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā” Tieši tādēļ jau pirmā gadsimta Vakarēdiena liturģijā tika ietverts dziedājums: “Svēts ir, svēts ir, svēts ir tas Kungs.” Tieši Vakarēdiens nesaraujami saista kopā visu ticīgo cerības cauri gadu tūkstošiem. Šī Kristus reālā klātbūtne katrā dievkalpojumā, kur tiek svinēts sakraments, ir tā, kas liek ticīgajiem nepagurt jau divus tūkstošus gadu.

Vakarēdiens kā dievkalpojuma pamats

    Luteriskā baznīca dievkalpojumu allaž ir uztvērusi nevis kā cilvēka kalpošanu Dievam (ko gan cilvēks varētu Dievam piedāvāt, kas Viņam kā visuma valdniekam nepiederētu?), bet gan kā Dieva žēlastības pilno ienākšanu pie cilvēka un kalpošanu cilvēka labā. Mūsu valodā to izsaka jau pats vārds: dievkalpojums – Dievs-kalpo-jums. Tieši tāpēc Vakarēdienam, kā patiesai Kristus klātbūtnei maizē un vīnā, ir visciešākā saite ar dievkalpojumu – Dieva klātbūtnes baudīšanu. Jau pirmie kristieši Vakarēdiena svinēšanu (maizes laušanu) ļoti cieši saistīja ar dievkalpojuma svinēšanu.

    Bet tā nav bijis vienmēr. Baznīcas vēsturē ir bijuši laikposmi, kad Svētā Vakarēdiena loma ir mazināta, un atsevišķās vietās tā tas ir arī tagad. Process, kuram ir grūti atrast citu nosaukumu kā sakramenta miršana, aizsākās 18. gadsimtā. Diezgan grūti ir runāt par statistiku [to], kā tika svinēts Svētais Vakarēdiens, taču var runāt par tā biežumu. Nepagāja ne ilgs laiks, kad no Svētā Vakarēdiena svinēšanas katrā dievkalpojumā pārgāja uz reizi vai divām reizēm gadā. Par iemesliem, kāpēc tā notika, droši vien varētu aizstāvēt ne vienu vien disertāciju, bet galvenais bija cilvēku domāšanas maiņa, kuru atnesa 18. gadsimts – tā saucamais apgaismības laikmets. Tieši “apgaismība” ļoti spēcīgi ietekmēja gan garīdznieku, gan arī pašu ticīgo domāšanu, un viena no jaunās domāšanas redzamajām izpausmēm bija Svētā Vakarēdiena nozīmes devalvēšana.

Vēl svarīgs beigu jautājumu – cik bieži saņemams Svētais Vakarēdiens? Atbildēšu ar Zviedrijas luteriskās baznīcas bīskapa Bo Gīrca (1905–1998) izteikto domu.

   Tas, cik bieži jāsaņem Svētais Vakarēdiens, atkarīgs no cilvēka izpratnes par sakramentu. Un izpratne parasti ir atkarīga no uzdotā jautājuma. Ja cilvēks jautā, cik bieži jāiet, tad ir skaidrs, ka viņš Vakarēdienu uztver kā vienkāršu rituālu, varētu pat teikt – kā ievelkamu “ķeksīti” savā ticības dzīvē, no kura praktiski nekas nemainās. Līdz ar to Vakarēdiens ir tikai pienākums, kuru varētu pildīt pēc iespējas retāk. Nu, cik vien iespējams retāk.

    Pavisam citādi ir, ja cilvēks jautā: cik bieži es drīkstu iet pie Svētā Vakarēdiena? Tādam jautātājam Vakarēdiens ir dzīvības avots, pie kura viņš gatavs nākt ikreiz, kad vien tas iespējams. Šajā gadījumā cilvēkam Vakarēdiens nav tikai rituāls vai pienākums, bet gan pestīšanas, grēku piedošanas un garīgās dzīvības maize. Ja cilvēks jautā, cik bieži drīkst, tas liecina par vienu – par ilgām pēc Dieva klātbūtnes, ilgām un slāpēm pēc Viņa žēlastības un mīlestības pilnās rokas.

    Cik bieži drīkst? Ikreiz, kad pie altāra tu dzirdi vārdus: “Nāciet, viss ir sataisīts!”

Ērgļu draudzes mācītājs Kaspars Eglītis

Izmantotie avoti:

Hermanis Zasse “Svētais Vakarēdiens baznīcas dzīvē”

Normans Neigels “Luters par Svēto Vakarēdienu”

Draudzes mācītājs
Ivars Cišs
tel. 29536510
ivars.ciss@gertrude.lv




Draudzes priekšniece
Una Miķelsone
tel. 26521292
una.mikelsone@inbox.lv