|
Kristus apliecināšana
Hermanis Zasse
Kristus apliecināšana
Jēzus Kristus ir Kungs - tas ir sākotnējais
baznīcas ticības apliecinājums. Ar to kristīgā ticība reiz iegāja
pasaules vēsturē. Aizvien dziļāk saprast šī ticības apliecinājuma jēgu
ir lielais, būtībā vienīgais visas kristīgās teoloģijas uzdevums.
Atkārtot šo ticības apliecinājumu, izteikt to aizvien jaunās formās,
pārtulkot visu laiku un tautu valodās, aizsargāt no pārpratumiem un
nepareiziem skaidrojumiem un izprast tā nozīmi visās dzīves jomās – tāds
ir visas uz ticības apliecinājuma celtās ēkas uzdevums kristietībā.
Neviens vēlāk veidotais ticības apliecinājums nevar un negrib būt
kas cits kā sākotnējās ticības Jēzum kā Kristum un Kungam apliecinājuma
atjaunošana. Tā tas ir ar Apustuļu ticības apliecību, Nīkajas ticības
apliecību, reformācijas konfesionālajiem rakstiem un jebkuru ticības
apliecību, kurā nākotnes kristietība gribētu izteikt savu ticību. Kā šis
ticības apliecinājums ir bijis baznīcas vēstures iesākumā, tāpat tas
būs arī tās noslēgumā. Tad tiks piepildīti lielie apustuļa vārdi: “Lai
Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē un visas
mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu”
(Fil.2:10-11).
Tam, kurš vēlas saprast šī ticības apliecinājuma jēgu, vispirms
ir jāsaprot, kas baznīcas ticības apliecinājums patiesībā ir. Mūsdienās
tas bieži tiek aizmirsts, un, šķiet, arī teologi par to nezina. Ticības
apliecinājums nepieder, kā daudzi domā, reliģijas būtībai. Tas pat nav
raksturīgs augstāko reliģiju būtībai. Misticisms, piemēram, nerunā par
ticības apliecināšanu. Bet jau no paša sākuma ticības apliecinājums
pieder kristīgās ticības būtībai un sastāv no trīs daļām: grēksūdzes (confession of sin), ticības apliecības (confession of faith) un Dieva apliecināšanas (acclamation of God).
Tās ir ὁμολογεῖν un ἐξομολογεῖσθαι nozīmes Jaunajā Derībā un
atbilstošie grieķu un latīņu vārdi, kas tiek lietoti baznīcā. Tas
joprojām atbalsojas Augustīna Grēksūdzē.
Ticības apliecinājums, kā tas tiek lietots kristietībā, ir dziļi
iesakņojies cilvēku dvēselēs. Tas ir devis nosaukumu veselam literatūras
virzienam. Atcerēsimies Augustīna un Ruso ticības apliecinājumus un to,
kā tie ir ietekmējuši viņu autobiogrāfiju rakstīšanu. Ja modernās
pasaules cilvēki pretstatā visiem pārējiem vēstures periodiem lielu
dzeju saprata un vērtēja kā “ticības apliecinājumu” tajā nozīmē, kādā
Gēte runāja par saviem darbiem kā lielas ticības apliecības fragmentiem,
ja filozofiskie un politiskie pasaules skatījumi parādās kā “ticības
apliecinājumi”, tad tas izriet no ticības apliecināšanas - tā, kā to
saprot kristīgā ticība. Tūkstoš gadu vēstures laikā tas ir palīdzējis
veidot Rietumu cilvēku, un ticības apliecinājums joprojām paliek spēks,
kaut arī tā saturs – grēku piedošana, ticības apliecība un Dieva
apliecināšana – sen jau ir aizmirsts.
Jau Jaunajā Derībā pastāv īpašs kristīgās ticības apliecināšanas
veids - baznīcas ticības apliecība. Tās būtība ir saskatāma pēc šādās
iezīmēs. Vispirms tā ir jāsaprot kā atbilde, kuru ir izraisījusi Dieva
atklāšanās, ticības atbilde saņemtajam Dieva vārdam. Kad Jēzus jautāja:
“Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?”, Pēteris atbildēja ar baznīcas pirmā
ticības apliecinājuma vārdiem: “Tu esi Kristus” (Mk.8:29). Tā nav
nejaušība, ka Mateja stāstījumā Jēzus runā par atklāsmi. Visas patiesās
ticības apliecības grib būt atbilde uz atklāsmi. Tajās ticība
vienkāršos, objektīvos fakta formulējumos sniedz liecību par atklāsmi,
kas ir notikusi. Tādējādi tikai profētiskajās reliģijās, kuras pazīst
atklāsmi, kas kādreiz ir notikusi (piem., islama שהאדה), var atrast
paralēles ar kristīgajām ticības apliecībām. Baznīcas ticības apliecības
objektīvi stāsta par faktiem, ne par subjektīvo pieredzi. Šī iemesla
dēļ tās mūsdienu cilvēkam ir nepatīkamas. Ticības apliecības runā par
to, kas ir atklāts Kristū, kas reiz vēsturē ir noticis. Tādēļ vēlākos
laikos ticības apliecības vienmēr norāda uz pagātni, uz pestīšanas
vēstures “tad” un “tur”, uz to, kas notika “zem Poncija Pilāta”.
Ticības apliecināšana kā atbilde uz atklāsmi, otrkārt, ir
baznīcas atbilde. Tā nav tikai viena ticīgā atbilde, kaut arī katrs
ticīgais apliecina ticību ar ticības apliecības vārdiem “es ticu”, kā
tas notiek Kristībā. Jēzus jautājums tika adresēts visiem mācekļiem
kopā: “Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?” Pēteris atbild viņu visu vārdā,
un viņa atbilde tūlīt kļūst par viņu visu ticības apliecinājumu. Un
atkal tā nav nejaušība, ka Mateja stāstījumā šajā vietā tūlīt seko pirmā
reize, kad tiek pieminēta baznīca. Ticības apliecināšana un baznīca ir
saistītas. Kristus baznīca vienmēr ir apliecinoša baznīca. Ne tikai
katrs kristietis apliecina savu personīgo ticību, bet baznīca, visu
ticīgo kopība, liecina par atklāsmi, kas ir notikusi. Atsevišķs
kristietis pievienojas šai liecībai savā personīgajā ticībā. No šīs
ticības vienprātības, kuru veido Svētais Gars, dzimst patiesa ticības
apliecība. (Salīdz.: “Mūsu baznīcas māca pilnīgā saskaņā” [Augsburgas
ticības apliecība, I art.] un līdzīgi apgalvojumi Konkordijas grāmatas
ievadā.)
Ticības apliecināšanas trešā iezīme ir, ka tā ir ietverta
liturģijā, svētajā dievkalpojumā, kurā baznīca parādās kā draudze, kas
uzklausa, lūdz un apliecina. Mēs redzam jau no paša sākuma, ka
vissenākie ticību apliecinošie apgalvojumi ieņem noteiktu vietu svētajā
dievkalpojumā. Ticības apliecināšana kā draudzes atbilde ir vērsta uz
Dievu. Šajā ziņā apliecināšana ir līdzīga lūgšanai, kaut gan abas
nedrīkst sajaukt.
Kad baznīca apliecina, tā vēršas ne tikai pie Dieva, bet runā
arī pasaulei. Tā ir baznīcas ticības apliecināšanas ceturtā iezīme.
Visiem patiesiem ticības apliecinājumiem ir polemisks raksturs, arī tad,
ja tajos nav ietverti maldu mācības nosodījumi. Ticības apliecinājums
nošķir patiesu mācību no maldu mācības, kristīgo ticību no pasaules
reliģijām, baznīcu no visa tā, kas nav baznīca.
Šajā nozīmē Jaunās Derības formulas: “Jēzus ir Kungs” (Rom.10:9;
1.Kor.12:3), un: “Jēzus Kristus ir Kungs” (Fil.2:11; sal. 2.Kor.4:5;
Kol.2:6), ir patiesi ticības apliecinājumi un visu vēlāko baznīcas
ticības apliecību prototipi. Par to izcelsmi mēs neko nezinām. Mēs varam
būt pateicīgi, ka mums ir dots stāstījums par Mesijas apliecinājuma,
“Tu esi Kristus”, izcelsmi. Bet Jaunā Derība mums neko skaidri nesaka
par “Jēzus ir Kungs” izcelsmi. Agrīnā, aramiešu valodā runājošā baznīca
jau vērsās lūgšanā pie Jēzus kā pie “Kunga”. To pierāda senā lūgšanu
formula marana tha, “Mūsu Kungs nāk!” (1.Kor.16:22; sal. Atkl.22:20).
Par spīti Bultmanam, tas var tikt attiecināts tikai uz Jēzu. Pēc Mūsu
Tēvs lūgšanas tā ir senākā kristīgās liturģijas daļa. Tomēr mēs nevaram
pateikt, vai ticības apliecinājums “Jēzus ir Kungs” jau tika lietots
aramiešu valodā. Mēs to atrodam grieķu valodā baznīcās, kurās kalpoja
Pāvils. Tur tas parādās kā ticības apliecinājums Kristībā (kas varētu
būt ņemts no Rom. 10:9 un Kol. 2:6) un tiek lietots dievkalpojumā
(1.Kor.12:3).
Tas ir grieķu Κύριος Ιησούς (“Jēzus ir Kungs”), kurā šis ticības
apliecinājums iegūst pilnīgu rezonansi. Viss, kas ir ietverts vārdā
Κύριος (“Kungs”), ir teikts par Jēzu. Κύριος ir “Vārds pāri visiem
vārdiem” [Fil.2:9], Dieva svētais vārds, kas lietots grieķu Bībelē.
(Jēdzieni Θέος [“Dievs”] un Κύριος [“Kungs”] sader kopā, kā mēs
to redzam Jņ.20:28: “Mans Kungs un mans Dievs”, un 1.Kor.8:5-6: “..dievu
un kungu ir daudz,” un tad - “viens Dievs” un “viens Kungs”. Šos abus
jēdzienus mēs redzam kopā arī vēlākajā imperatora titulā dominus et deus
[“kungs un dievs”]. Šis Κύριος nāk no Austrumiem, kur vārdi, kas tika
attiecināti uz valdnieku, tika teikti arī par dievību un otrādi.)
Κύριος (“kungs”) ir vārds, kādā tika sauktas orientālo hellēnisko
mistēriju reliģiju dievības. Κύριος ir vārds, ar kuru imperatora kultā
tika apzīmēts Romas imperators. Hellēniskā orienta valodā κύριος tika
attiecināts uz dievību un tās atklāsmi, atklāto dievu. Kad agrīnā
baznīca apliecināja savu ticību, ka Jēzus Kristus ir κύριος, tā
apliecināja savu ticību Viņa patiesajam dievišķumam. Tādējādi šis
ticības apliecinājums nepasaka par Viņu mazāk, kā to dara Nīkajas
ticības apliecība: “Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, patiess Dievs no
patiesa Dieva.”
Ar apliecinājumu, ka Jēzus ir Κύριος, kristīgā ticība tiek
nodalīta no visām apkārtējām reliģijām. Apliecinājums, ka Jēzus ir
Kristus, bija iespējams tikai jūdiem. Vismaz tā domāja agrīnā baznīca
Palestīnā, kaut gan to nepieņēma jūdu valdnieki (Jņ.9:22). Bet
apliecinājums, ka Jēzus Kristus ir Kungs, radīja nenovēršamu sinagogas
un baznīcas atdalīšanos. Viena tajā saredzēja radības dievišķošanu un
zaimus pret vienu un vienīgo Dievu, bet otra nesaskatīja nekādu pretrunu
ar to, ka ir tikai viens Dievs. Pāvils, bez šaubām, 1. Vēstulē
korintiešiem 8:6 raksta par pēdējo. Reliģiskajam hellēnismam šāds
apgalvojums, ka nesenas pagātnes vēsturiska persona ir Κύριος un tikai
Viņš, šķita esam absolūta muļķība un bezjēdzība. Romas impērijai
apliecināt Jēzu kā Kungu, Κύριος Ιησούς, nozīmēja noliegt Κύριος Καῖσαρ
(“Ķeizars ir kungs”) un tādējādi bija liela nodevība.
Tādi ir agrīnās baznīcas ticības apliecinājuma, ka Jēzus ir
Kungs, dziļumi un dimensijas. Ar to agrīnā baznīca atbildēja uz
atklāsmi, kas bija notikusi vēsturiskajā cilvēkā Jēzū no Nacaretes. Un
ar to tā sevi nošķīra no visām citām pasaules reliģijām. Lai
iedziļinātos tālāk šajā ticības apliecinājumā un ticībā Jēzum Kristum kā
patiesam Dievam, kas ir ietverta tajā, mēs izskaidrosim divas lietas,
kuras ir fundamentālas šim apliecinājumam: Jēzus Kristus augšāmcelšanos
un debesbraukšanu. Ir nepārprotami, ka tādējādi mēs apskatīsim tikai
nelielu daļu no visas kristoloģijas.
|
