Mirušo izvadīšana

       Jēzus Kristus saka: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam." (Jņ11:25) Kristīgās ticības sirds ir, ka "tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." (Jņ 3:16) Kristus ticīgam cilvēkam ir mūžīga dzīvība. 

       Izvadīšanu parasti veic tās draudzes mācītājs (palīgmācītājs, evaņģēlists vai pērminderis), kuras draudzes loceklis bija mirušais.

       Tuviniekiem jau laikus ir nepieciešams rūpēties par to, lai aicinātu mācītāju pie mirēja un tā palīdzētu viņam sagatavoties aiziešanai mūžībā, izsūdzot grēkus, saņemot Svēto Vakarēdienu un stiprinājumu no Dieva vārda. Mācītājs var sniegt garīgu atbalstu mirēja tuviniekiem, kā arī dot tiem praktiskus padomus par rīcību  pie aprūpes, miršanas, vāķēšanas un kā sagatavoties mirušā izvadīšanai.

      Mirušos draudzes locekļus var izvadīt no dievnama. Parasti izvadīšana notiek no kapličas, bet tur, kur kapličas nav, izvadīšana notiek tieši kapos. Izvadīšana var notikt arī no mirušā mājām.

      Mirušā pavadītāji tiek aicināti apzināties savu mirstību un mudināti būt nomodā par savu dvēseli, jo neviens nezina savu aiziešanas stundu. Stāv rakstīts: “Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam.” (Lūkas ev. 12: 35, 37-38).