|
Lūk, vai mēs esam gatavi atteikties no šādām aplamām cerībām un esam gatavi
jau tagad atzīt, Dievs mani mīl, kad vēl tik daudz kas manī ir joprojām arī slikts. Jo Dievs
Kristū ar visu savu būtību ir pievērsies mums. Un pievērsies mums, nevis
vienkārši garām ejot, vai cita starpā.. bet līdz galam...ar visu sirdi,
visam mūsos. Ne tā, ka tikai mūsu šķietami labajai daļai. Mīlēdams tikai labo mūsos, savukārt to, kas
vēl tāds nav, to ar visu sirdi, kaislīgi un atriebīgi nīzdams. Nē, ar savu mīlestību pievērsies visam mūsos...
|
| | lasīt tālak » |
... pirmais
ir tas, kas ir pēdējais. Un Kristus mutē tie nebija tikai vārdi. Tā bija
visa Viņa dzīve - Viņš pats cieš un mirst,
nevis gaida cilvēku sajūsmu un slavinājumu. Viņš pats apjož savus gurnus un
dodas smagajā krusta nāves un Augšāmcelšanās ceļā. Viņš pats tiek paaugstināts tieši
savā pazemības darbā.
|
| | lasīt tālak » |
Viss, kas pie Kristus un tā laika cilvēkiem notiek, ir bijis tamdēļ, lai
ne tikai cilvēki toreiz, bet arī šodien redzētu pašu galveno. Līdz ar Kristu ir
šajā pasaulē ienākusi Dieva klātbūtne, Dieva realitāte. Dievs pasaka un nāve
atkāpjas... Dievs runā un mironis paklausa.
Paklausa, paklausa uz vārda... Jā, cik gan dažkārt mēs dzīvie grūti paklausām
Dieva teiktajam...
|
| | lasīt tālak » |
Nav jau pavisam slikti dzīvot ar apziņu, ka tāds Dievs vispār IR. Bet daudz labāk ir dzīvot,
ja skaidri zini, ka Dievs IR.. un IR, tieši priekš manis. Ka Viņš zin un pazīst visu
mani dzīvi. Ka, ja puķes uz lauka un putni gaisā nav Viņa atstāti, tad es vēl
mazāk, es mazticīgais...
|
| | lasīt tālak » |
Lūk, tu ej pa ceļu, savās ikdienas darīšanās, neko sliktu nedomā un nevienu
neaiztiec. Un tad pēkšņi, tu ieraugi, ka ceļmalā kāds guļ. Jau no pirmā acu
uzmetiena ir pilnīgi skaidrs, ka viņš pirms neilga laika ir cietis no kādu
vardarbības.. viņa drēbes ir noplēstas, viņš asiņo, viņš ar lielām mokām, aprauti elpo,
cīnīdamies par pēdējo dzīvību sevī. Lūk, ko tu darīsi, kā tu rīkosies?
|
| | lasīt tālak » |
Ir ļoti svarīgi ik pa laikam, atkal un atkal pajautāt, kāds īsti ir
evaņģēlijos aprakstīto, visai brīnumaino notikumu patiesais uzdevums un mērķis.
Kāpēc tie notika? Un kāpēc, tie kā apraksti ir saglabāti visām nākamajām paaudzēm?
|
| | lasīt tālak » |
Kristus ienāca pasaulē, par kuru Viņš zināja iepriekš, ka absolūtam
vairākumam būs milzīgs prieks un daudzus pārņems liela atvieglojuma sajūta par
Viņam piespriesto krusta nāvi un tikai kāda neliela saujiņa cilvēku tiešām ieklausīsies Viņa
vārdos. Un tomēr Viņš ienāca.
|
| | lasīt tālak » |
ŽĒLASTĪBA ir mūsu nespēkam, nevis mūsu
paštaisnībai un bravūrai. Saņemsim to atkal un atkal, pie Viņa žēlastības svētā
galda. Un dzīvosim tā, nevis lai tā vienkārši būtu, bet lai tā piepildītu tieši
manu dzīvi.
|
| | lasīt tālak » |
Dažāda veida maldi un viltus ir Bībelē pieminēti ļoti daudz, bet to visu
mērķis patiesībā ir viens vienīgs – šķirt cilvēku no Dieva. Likt cilvēkam
apšaubīt Dieva tuvumu, labvēlību, mīlestību un žēlastību. Likt apšaubīt vispār
Dieva vajadzību cilvēka dzīvē.
|
| | lasīt tālak » |
Lai šī Jēzus atbilde atspirdzina arī mūs:
Evaņģēlijs, tā vēsts, kāpēc Dievs iemiesojās šajā pasaulē, ir nākusi nevis lai
sodītu, bet gan lai glābtu un atspirdzinātu.
|
| | lasīt tālak » |
|
|
|
