|
Un tas laikam ir un
paliek cilvēka ticības vislielākais izaicinājums. Palikt pie ticības mīlošajam
Dievam. Nevis vienkārši kādā brīdī noticēt, bet palikt šo ticību noliekot līdzās šīs pasaules ļoti skarbajai
realitātei.
|
| | lasīt tālak » |
Jo ko tad pats Jēzus darīja visu savu
dzīvi un pat nāvē? Piedeva grēkus. Jo tieši grēks ir tas, kas nostājās
starp Dievu un Viņa radīto pasauli. Kristū tas viss tiek pārvarēts un Debesu valstība pienāk tuvu klāt mums visiem.
|
| | lasīt tālak » |
|
Kāds ir teicis.... mums vienmēr raugoties uz jebkurām
grūtībām un problēmām vienmēr ir divas iespējas – vai nu tu kļūsti par daļu no
risinājuma vai arī tu esi un tā arī paliec par daļu no problēmas. Nāve ir un paliek mūsu visu lielākā problēma. Savukārt
Lieldienas mums katram atgādina – Augšāmceltais Kristus ir galvenā daļa no tās
risinājuma. Bet bez Kristus mēs esam un paliekam par neatņemamu daļu no šīs
lielās problēmas....
|
| | lasīt tālak » |
Visspatiesākie mēs vienmēr esam ar cilvēkiem, kas ir mums vistuvāk... visskarbākos
vārdus un visapkaunojošākos darbus mēs veltām tieši tiem, kuri mums ir līdzās, tiem
kuri mums visvairāk ir pieķērušies, kuri mūs mīl un pat apbrīno, kuri ir no
mums atkarīgi.
|
| | lasīt tālak » |
Šeit mēs īstenībā sastopamies ar
vienu visai tumšu lietu, tādu, pat kuru ir visai grūti
aptvert. Kā tas var būt... ka Dieva Dēls šai pasaulē nākdams, ar lielu
mīlestību, nevienam neiesitis, nevienu nepazemojis un nenoniecinājis. Nevienu
puslūzušu niedri līdz galam nenolauzis un nevienu vāji kvēlojošu dakti
neisdzēsis... Cilvēkiem tikai labu vēlēdams un arī darīdams... un tomēr, reizē
daudzu apziņā kļuvis par vislielāko pretinieku un ienaidnieku.
|
| | lasīt tālak » |
Redziet, mums katram ir dāvāta
vesela dzīve... un šķiet ar vienu skaidru mērķi. Attiecībām ar Dievu ir vajadzīgs
laiks... Savukārt laiks prasa pacietību. Pacietība.. cerību...
|
| | lasīt tālak » |
Ja cilvēks, nu vismaz nemēģina pateikt nē, kādās sīkās lietās, tād tāds
cilvēks, kāda brīdī var izrādīties pilnīgi nesagatavots, neaizsargāts un kails tad, kad viņa priekšā nostāsies daudz
lielākas lietas un nopietnākas dzīves izšķiršanās...
|
| | lasīt tālak » |
Un tūliņ mēs to arī
redzam... kāds akls vīrs ceļa malā... un nedaudz vēlāk jau pašā pilsētā, kāds
caur un caur netaisnā kārtā, bagātībā iedzīvojies virsmuitnieks, vārdā Caķejs.
Tikai divi, no visas pilsētas, tā īsti aptvēra savu žēlastības stundu.
|
| | lasīt tālak » |
Tā nu mēs mēdzam spriest.. Tā mēdzam veidot arī attiecības ar cilvēkiem
sev apkārt – mēs, ja ne atklāti un skaļi, nu tad vismaz iekšēji un klusi pie
sevis, gandrīz vienmēr apsveram un aprēķinam vai tas ko es patreiz taisos
darīt.. vai tas tiešām atmaksāsies..? Vai ir vērts.. mēs taču labi pazīstam šo
jautājumu... ?
|
| | lasīt tālak » |
Šeit netiek atcelta vajadzība pēc ticības dzīves darba, centības un pat
(ja vēlaties) varoņdarba.. Tas kas šeit tiek atcelts, tad tā ir mūsu lepnība, kura vēlas
pieprasīt sev kādu īpašu attieksmi..
|
| | lasīt tālak » |
|
|
|
