|
Jā, kurlums kas šajā notikumā parādās, kā konkrēts fizisks defekts,
reizē ir un paliek arī mūsu visu, viena
liela dzīves īstenība. Proti, mēs tik bieži klausāmiem, bet tā īsti
nedzirdam.
|
| | lasīt tālak » |
Bērni ir tuvu Dievam, ne tāpēc, ka viņi būtu bezgrēcīgi, ja tas būtu tā,
tad tas būtu priekš mums neaizniedzami augsts aicinājums. Bet gan tāpēc, ka ir
bezpalīdzīgi. Viņu vienīga cerība, viņu drošība ir viņu vecāki, citas nav...
|
| | lasīt tālak » |
Vai mēs esam padomājuši, kāpēc mēs strīdamies? Kas ir strīda objekts...
kas atrodas, katra lielāka vai mazāka strīda pašā centrā? Tā ir taisnība... Tā ir mana izpratne par to, kā tad īsti
lietām būtu jānotiek. Mana izpratne par to, kas un kā tad īsti būtu jādara, kā
jārīkojās. Un patiesībā ikviens strīds ir par to, ka man ir otram cilvēkam
jāpierāda šī sava taisnība. Tieši tāpēc mēs strīdamies... tšpēc mēs dusmojamies,
tāpēc mēs ienīstam. Ja mēs neko nezinātu par taisnību, par to ka tāda ir un
tādai ir jābūt manā pusē, tad mēs nevarētu strīdēties. Mēs varētu plēsties, kā
to dara dzīvnieki, bet mēs nevarētu strīdēties.
|
| | lasīt tālak » |
Cilvēki pie Viņa spiedās. It kā
sīka, bet reizē ļoti nozīmīga stāsta detaļa. Ko cilvēkiem vajadzēja toreiz un ko vajag šodien? Kopīgā noteikti ir
ļoti daudz. Kāds nāk ziņkārības dzīts, cits „modes pēts”, cits turpinādams
ģimenes ieražas un tradīcijas, kāds vēlās sadzirdēt kādu gudrības vārdu, citam
rūp viņa emocionālais konforts, kādam ir vajadzīga palīdzība grūtā brīdī. Bet,
kad pūlis noskrien, tad redzam, ka paliek tikai nedaudzi.
|
| | lasīt tālak » |
Stāsta mērķis ir parādīt cik gan aplama
spēj būt mūsu attieksme pret to, kas un kādi mēs esam Dieva priekšā. Kas un
kāds ir Dievs, kuru mēs mēģinām uzrunāt.
|
| | lasīt tālak » |
Mēs sakām Dievs ir Trīsvienīgs... bet ja kāds mums jautā pēc
izskaidrojuma, tad droši vien pamatīgi samulstam. Ko tad tas īsti nozīmē... izrādās
tas mūsu vārdiem nav pa spēkam. Un ziniet šis mulsums īstenībā ir drošākais
garants, ka esam uz pareiza ceļa...
|
| | lasīt tālak » |
Tāpēc arī Bībele ir ļoti skarba
vērtējumā par cilvēka neticību. Neticēt Dievam tas ir grēks un piedevām pats
lielākais kāds var būt... Jo neticība savā dziļākajā būtībā nav vienkārši
mans privātais viedoklis vai tiesības izvēlēties – neticēt Dievam, neticēt
Kristum. Bet tā ir novēršanās no paša dzīvības un svētības avota. Tāpat ka mēs
nevaram iekāpt ūdenī nesaslapinot kājas vai ielikt roku ugunī to reizē
neapdedzinot, tāpat mēs nevaram paiet garām Dievam, neiekrizdams grēka dziļumā.
|
| | lasīt tālak » |
Kristus ir trešajā diena augšāmcēlies. Un ar to Dievs ir devis savu
spriedumu, Viņš ir nesis gaismā patiesību.... un reizē arī izgaismojot lielākos
melos. Pasaule nav spējusi Kristu iznīcināt, nav spējusi Viņu nomākt un
uzvarēt. Nav spējusi Viņam atņemt kaut kripatiņu no Viņa godības...
|
| | lasīt tālak » |
Visupirms Dievs mums deva savu Vārdu, lai mēs to
dzirdētu, lasītu, pārdomātu, uzņemtu sevī, kā Kristus kādā vietā saka, kā
patieso dzīvības maizi, jo cilvēks par spīti visiem māņiem un ilūzijām nedzīvo
tikai (no laicīgā) no maizes, bet no ikviena vārda kas iziet no Dieva mutes.
|
| | lasīt tālak » |
|
|
|
